Zemgale
Aizkraukle un Aizkrauklesrajons
Bauska un Bauskas rajons
Dobele un Dobeles rajons
Jelgava un Jelgavas rajons
Jēkabpils un Jēkabpils rajons
              Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem, kuri, pēc 13.gadsimta vēstures avotu ziņām, apdzīvoja šī reģiona robežas un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.
            Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13.gadsimtā, pēc Latvijas Indriķa hronikas ziņām, bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Sēlpils esot bijusi kā patvērums visiem Daugavas pārnācējiem un iebraucējiem. Sēlijas ziemeļu robeža 13.gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, bet dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.
            Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad – Jelgava) 13.gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Laikā līdz 13.gs. Daugavai bija īpaša nozīme kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu.
            13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem – vācu feodāļiem, kam neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14.gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. Muižu saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.
            Laikā no 1561.-1795.gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs 1570.-1775.g.bija Dobele, pēc 1775 g. apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija 4 vitspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā.
            Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.
            1710.gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veida tradīciju 2 – 4 māju ciematos, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.
            1795.gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.
            1866.gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā. Izbūvēja satiksmes ceļus Jelgava - Rīga, Jelgava - Tērvete, Jelgava - Dobele, kā arī no Zemgales pilsētām uz Lietuvas pilsētām. Sākās regulāra diližansu un tvaikoņu satiksme. Tāpat 1868.gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga – Jelgava, Jelgava – Mažeiķi, bet jau 1902.gadā atklāja līniju Krustpils – Jelgava – Ventspils u.c.
            Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts “maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas. Reģiona pilsētas veica kultūras un izglītības centru funkcijas, kā arī bija reģiona rūpnieciskās ražošanas centri. Daudzas no tām tieši tad ieguva pilsētas statusu, kas liecināja par to saimniecisko izaugsmi.
            Postošu ietekmi uz Zemgales reģionu atstāja II Pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki u.c., tika nopostīta Jelgava, savukārt daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šī kara laikā.
            Tālākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja lielu iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.

Aizkraukles rajons
            Stučkas rajonu un pilsētu izveidoja 1967.gadā uz Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecības bāzes. HES celtniecība sākās 1961.gadā un te ieradās simtiem celtnieku no visas Padomju Savienības. Rajonā bija trīs pilsētas, trīs pilsētciemati un 16 ciemi.
         Te atradās Rīgas Valsts elektrotehniskās rūpnīcas (VEF) telefonu aparātu cehs, Rīgas Eksperimentālās mehāniskās rūpnīcas 4.iecirknis, kā arī vairāku citu Rīgas uzņēmumu cehi – ražošanas apvienību “Daiļrade”, “Darba spars” un firmas ‘Rīgas apģērbs” cehi Pļaviņās un Jaunjelgavā, Ogres 10.autokombināta filiāles Stučkā un Neretā, Jaunjelgavas MRS, dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, Pļaviņu kaļķakmens karjers un nerūdas izrakteņu kombināts, trīs celtniecības organizācijas. Stučkas rajonā bija attīstīta lauksaimniecība, te bija 15 kolhozi un 6 padomju saimniecības, kas specializējās piena un gaļas ražošanā. Skrīveros darbojās Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūts ar ražošanas eksperimentālo bāzi – Skrīveru izmēģinājumu saimniecību. Tā bija Stučkas rajona paraugsaimniecība.

Bauskas rajons
            Saskaņā ar Latvijas Republikas pagaidu valdības 1918.gada 8.decembra rīkojumu, Bauskas apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un 21 pagasts. 1938.gadā Bauskas apriņķis aptvēra 2302 km2 lielas platības ar 45348 iedzīvotājiem. Padomju okupācijas gados notika lielas pārmaiņas. Galvenā tautsaimniecības nozare Bauskas rajonā Padomju Savienības pastāvēšanas laikā bija lauksaimniecība. Bauskas rajons bija viens no intensīvākajiem zemes izmantotājiem republikā ar augstu lauksaimnieciskās ražošanas kultūru un darbu kompleksu mehanizāciju. Intensīvi attīstoties lauksaimnieciskajai ražošanai, izveidojās ekonomiski spēcīgas daudznozaru saimniecības. 1947.gadā dibinātais kolhozs “Uzvara” ražoja vairāk nekā ceturto daļu no rajonā vai 10% no republikā izaudzētajām cukurbietēm un bija Padomju Savienības cukurbiešu audzēšanas paraugsaimniecība. Republikas mērogā pazīstami un spēcīgi uzņēmumi bija Misas kūdras fabrika, dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca “Vecumnieki” un Iecavas kombinētās lopbarības rūpnīca.

Dobeles rajons
            PSRS pastāvēšanas laikā Dobeles rajonā bija attīstīta lauksaimniecība, darbojās tādi slaveni lauksaimniecības uzņēmumi kā – kolhozs “Tērvete”, kolhozs “Zelta druva”, Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas 60.gadadienas vārdā nosauktā padomju saimniecība, mācību un pētījumu saimniecība “Vecauce”, padomju saimniecības “Dobele”. Otrā attīstītākā nozare Dobeles rajonā bija sadzīves ķīmiskā rūpniecība, darbojās rūpnīcas “Spodrība”, “Dobele”. Dobeles rajons bija viens no rajoniem Latvijā ar augstu militāro koncentrāciju, kopumā rajonā bija izvietoti 11 PSRS armijas objekti, kas aizņēma 12% no rajona kopējās teritorijas. Latvijai atgūstot neatkarību un mainoties tirgus apstākļiem, ļoti pozitīva iezīme  bija tā, ka lielākā daļa lielo ražošanas uzņēmumu tika pārstrukturizēti un turpināja darbu jaunajos tirgus apstākļos.

Jelgavas rajons
            Jelgavas rajonā bija seši lieli rūpniecības uzņēmumi – Jelgavas virsmežniecība, būvkeramikas rūpnīca “Spartaks”, Kalnciema būvmateriālu kombināts, labības produktu kombināts, eksperimentālā mehāniskā rūpnīca un eksperimentālais uzņēmums, kuros 1990.gadā strādāja 2171 cilvēks. Rajona celtniecības organizācijas 1990.gadā paveica celtniecības un montāžas darbus 14,5 miljonu rubļu apjomā. Lai nodrošinātu kolektīvos un individuālos zemes apsaimniekotājus ar tehnisko palīdzību, 1967.gadā tika izveidota Jelgavas Lauktehnika. Meliorācijas un zemes ierīcības darbus veica Jelgavas melioratīvais celtniecības valsts uzņēmums. Pārplūstošajā Lielupes baseinā no 1976.gada izbūvēja sešus polderus. Jelgavas rajonā tika izveidots pirmais kolhozs Latvijā – “Nākotne”, kas bija viens no spēcīgākajiem valstī. Tas nodarbojās ne tikai ar lauksaimniecību, bet arī ar palīgražošanu. Visaugstākās lauksaimniecības kultūru ražas un dzīvnieku produktivitātes rādītājus sasniedza kolhozs “Padomju jaunatne”.
Jelgava
            Divu okupācijas varu savstarpējā asiņainā izrēķināšanās 1944.gada vasarā beidzās ar traģēdiju Jelgavai, kad senā pilsēta uguns liesmās pārvērtās pelnu un drupu kaudzē. 80% pilsētas bija iznīcināta, Jelgava zaudēja savas vēsturiskās panorāmas dominantes. 60.gadu sākumā Jelgava kļuva par rūpniecības gigantu. Vairākas pilsētas rūpnīcas ieguva PSRS mēroga ražošanas objektu nozīmi - Mašīnbūves rūpnīca un Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca sāka lielražošanu. 1959.gadā pilsētnieku skaits nedaudz pārsniedza pirmskara laikā fiksēto un sasniedza 36 300 cilvēku, bet līdz 1970.gadam – 55 300 – tas liecina par lielo iedzīvotāju skaitu, kas līdz ar rūpniecības uzņēmumu veidošanu iebrauca no PSRS. Šajā laikā sākās arī PSRS vienīgās mikroautobusu rūpnīcas „RAF” būve.

Jēkabpils rajons
            Arī Jēkabpils rajonā pamatnodarbošanās ir bijusi lauksaimniecība. Rajons pazīstams visā republikā ar tādu saimniecību, kā “PSKP 25.kongresa padomju saimniecība”, vēlāk “Agrofirma”. Taču bez lauksaimniecības nozares padomju laikos ievērojami attīstīta bija arī rūpniecības nozare. Vispirms jau rajons pazīstams ar Jēkabpils cukurfabriku, kur varēja nodarbināt līdz 400 strādājošo, taču sīvās konkurences rezultātā tā izrādījās vājākā zaudējot Liepājai un Jelgavai. 1964.gadā Jēkabpilī darbu uzsāka rūpnieciskais monstrs – dzelzsbetona konstrukciju ražošanas rūpnīca, kura ar savām dzelzsbetona konstrukcijām apgādāja ne tikai Latviju, bet arī citas Padomju Savienības republikas. No padomju laika lielākajiem uzņēmumiem darbību nav pārtraucis Baltijā pazīstamais tiltu būvniecības uzņēmums “Viadukts”.Savā ilgajā vēsturiskajā attīstībā Zemgales reģions ne tikai ir saglabājis savas īpašās kultūrvēsturiskās tradīcijas, saimnieciskās darbības īpatnības, veidojis vienotu kultūrvēsturisku kopumu, bet arī attīstījies un pilnveidojis savas vērtības.


           Zemgale, aptverot Aizkraukles, Bauskas, Dobeles, Jelgavas un Jēkabpils rajonus,  atrodas Latvijas centrālajā daļā uz dienvidiem no Rīgas, un tai ir gara sauszemes robeža ar Lietuvu. Sākot no Austrumkurzemes augstienes un Dienvidkurzemes zemienes rietumos (Dobeles raj.) līdz Augšzemes augstienei austrumos (Jēkabpils raj.) reģions izvietojas gar Latvijas – Lietuvas valstu robežu, tā centrālā daļa  (Bauskas, Jelgavas un daļa Dobeles raj.) atrodas Zemgales līdzenumā.             Pateicoties salīdzinoši auglīgajām augsnēm, jau kopš seniem laikiem Zemgale ir dēvēta par Latvijas labības klēti. Savukārt, padomju gados atsevišķas teritorijas ir mēģināts pārlieku industrializēt.             Zemgali šķērso valsts galvenās automaģistrāles – Via Baltica (E67) un Rīga – Maskava (A6), dzelzceļa līnijas un maģistrālie naftas un dabas gāzes vadi. Visi reģiona rajonu centri, izņemot Jēkabpili, atrodas mazāk nekā 100 km attālumā no Rīgas un ir salīdzinoši ātri sasniedzami (1-1,5 stundas).           Zemgales teritorija kopumā sastāda 10742 km2, tai skaitā pilsētas aizņem 645 km2 vai 6% no kopējās teritorijas. Zemgali šķērso divas lielākās Latvijas upes – Daugava un Lielupe. Zemgales līdzenumu šķērso Lielupes baseina upes: Svitene, Platone, Svēte, Tērvete, Auce, Bērze, Misa un Iecava. Aizkraukles un Jēkabpils rajonu divās nosacītās daļas sadala Daugava, kas rada gan dabiskas, gan sociāli ekonomiskas atšķirības starp abu krastu pašvaldību teritorijām. Pie nozīmīgākām ūdens šķirtnēm Zemgales austrumu daļā, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē teritorijas attīstību, jāpiemin arī Aiviekstes, kas Daugavas labajā krastā veido Aizkraukles rajona robežu ar Jēkabpils rajonu, un Dienvidsusēja rajona dienvidu daļā, kas veido samērā nošķirtu teritoriju līdz pat Lietuvas robežai. Upju līčos un pļavās sastopamas retas augu, putnu un dzīvnieku sugas, tas liecina par pievilcīgu un nepiesārņotu apkārtējo vidi. Ūdens resursu krājumi ir pietiekami gan saimnieciskai darbībai, gan iedzīvotāju patēriņam. Ūdens apgādē galvenokārt tiek izmantoti gruntsūdeņi.            Zemgalē viena no lielākajām bagātībām ir zeme. 77% reģiona teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Visauglīgākās augsnes ir Zemgales līdzenumā, kuru zemes kadastrālā vērtība vidēji ir virs 60 ballēm, bet atsevišķās vietās pat līdz 82 ballēm (piem., Sesavas pagastā). Zemgalē zemes kadastrālā vērtība ir gandrīz par 50% augstāka nekā citos valsts lauku rajonos.            Meži klāj 21% teritorijas. Lielākās meža platības ir Aizkraukles un Jēkabpils rajonos, kur meži aizņem gandrīz pusi no to teritorijas.                 Zemgalē ir vērā ņemamas kūdras, māla, dolomīta, ģipšakmenu, kaļķakmeņu, grants un smilts ieguves vietas, pavisam 156 minerālu ieguves vietas ar kopējo teritoriju 1165,5 ha. Daudzas ieguves vietas ir apsīkušas, jo samazinājušies ražošanas apjomi. Piemēram, Aizkraukles rajonā no 28 smilšu ieguves karjeriem tiek izmantoti tikai divi. No 29 smilts - grants karjeriem izmanto tikai 6. Taču lielākajā daļā šo vietu dabas resursi vēl nav izsmelti.