Madona un Madonas rajons
Ogre un Ogres rajons
Valka un Valkas rajons
Valmiera un Valmieras rajons
 

OGRE

          Ogres apkaime ir bijusi apdzīvota jau pirms 3 - 5 tūkstošiem gadu; tas konstatēts pēc izrakumos atrastajiem akmens cirvjiem, keramikas lauskām u.c. priekšmetiem. Rakstiski Ogres apkaime pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronik, kas sarakstīta no 1225. gada līdz 1227. gadam. Tajā starp aprakstītajām seno laiku pilīm minēta arī t.s. Ogres pils. Domājams, ka tās atrašanās vieta līdz 9. gs. ir bijusi Ķentes kalnā. Šeit ir bijis Daugavas lībiešu politiskais centrs, kur bieži pulcējušies lībiešu vadoņi, apspriežot kopējās kara gaitas. Otra senvēsturiska vieta ir Ogres Zilajos kalnos, kur arī senos laikos varētu būt atradusies lībiešu apmetne. Lībieši šajā apkaimē dzīvojuši jaukti ar latgaļiem. Ogres pilsētas nosaukums cieši saistīts ar Ogres upes nosaukuma rašanos, par ko ir vairāki nostāsti. Livonijas hronikā upe dēvēta par Vogeni. Vēlāk, kad Vidzeme tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, carienes Katrīnas | valdīšanas laikā uz šo apkaimi sūtīti zaldāti. Tie vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem. 13. - 14. gs. Ogre kopā ar Ikšķiles novadu piederēja Rīgas virsbīskapam. Livonijas kara laikā novads tika izpostīts un izlaupīts. 1630. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs ||| pēc Vidzemes iekarošanas dāvāja plašo Ikšķiles novadu un Ogres apkaimi Rīgai. Ap 1850. gadu Ogres pilsētas vietā bijušas Enīšu, Svelmju, Šķīparu un Tūtes saimniecības, kas piederēja Ikšķiles muižai. Satiksmi starp Rīgu un Ogri šajā laikā nodrošināja zirgu pasts. Stāvoklis būtiski mainījās pēc 1861. gada 12. septembra, kad tika atklāta Rīgas - Daugavpils dzelzceļa līnija. Rīdzinieki steidzās izmantot dzelzceļu, lai dotos ekskursijās uz skaistākajām Latvijas vietām šajā virzienā, tādām kā Ogri, Koknesi un citām. Ogre ieguva tik lielu piekrišanu, ka Rīgas - Daugavpils dzelzceļa sabiedrība to faktiski pārvērta par izpriecu vietu. Šim nolūkam sabiedrība no Rīgas pilsētas noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. Taču par Ogres dibināšanas gadu uzskata 1874. gadu, kad Rīgas pilsēta Ogres apkaimē sāka iznomāt privātpersonām pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. Kopš 1875. gada Ogrē sākās intensīva vasarnīcu celtniecība; to skaits līdz 1. pasaules karam sasniedza trīs simtus. Ogrei negāja secen arī 1905. - 1907. gada soda ekspedīcijas, kad asiņaini izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas aktīvistiem. Nošauto revolucionāru vidū bija arī sociāldemokrāti Fricis Dzelszgalvis, Artūrs Piegāzs u.c. Revolūcijas laikā Ogrē darbojās nelegāls sociāldemokrātu pulciņš, kas savā darbībā aptvēra arī Ikšķili, Turkalni un Tīnūžus. 1. pasaules kara laikā Ogre no 1915. gada līdz 1917. gadam atradās tiešā frontes tuvumā. Ogres salā bija ierakumi, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji bija aizklīduši bēgļu gaitās. 1918. gada 2. janvārī vāciešus padzina Sarkanā armija, kuras sastāvā bija arī Latviešu strēlnieku pulks. Komunisti nodibināja padomju varu, taču tā noturējās tikai līdz maijam. Pēc šiem juku laikiem svarīgs notikums bija Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Beidzoties 1. pasaules karam un nodibinoties Latvijas valstij, Ogrē sāka atjaunoties saimnieciskā dzīve. 1920. gadā pilsētā bija ap 600 iedzīvotāju, un atšķirībā no pirmskara perioda līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, t.i. savu pašvaldību, bet 1928. gada 25. februārī Ogrei tika piešķirtas pilsētas tiesības. Visus šos gadus atpūtnieku piesaistīšanas jomā spēcīgs konkurents Ogrei bija Jūrmala, kas vēlāk Ogri tomēr izkonkurēja savas smilšainās pludmales un mazāko postījumu dēļ. 1930. gadā Ogrē dzīvoja jau 1300 iedzīvotāju. Liela daļa no tiem bija mājkalpotāji, dārznieki un apkopēji mājsaimnieku ģimenēs. Ogres teritorija, kas aptvēra Vecā parka rajonu un Pārogri, kļuva par šauru, tāpēc 1927. gadā Ogrei tika pievienota Mālkalne (vēlāk tur izveidojās Jaunogre). 1929. gadā pilsētai tika pievienota Grebsala jeb Jaunais parks un 1932. gadā, paplašinot pilsētas teritoriju R virzienā - Grīvas muižas rajons. Uz pilsētas statusa iegūšanas laiku (1928. gadā) Ogrē bija izveidojušies vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi - to vidū J. Stārķa kokzāģētava Jaunogrē un Kalniņa kokzāģētava Pārogrē. No citiem uzņēmumiem minama E. Liepas papesfabrika, E. Zonnera ūdensdzirnavas Grebsalā un Ciņa cementa cauruļu un stabu lietuve Vecā parka rajonā. Šajā laikā Ogrē bija arī 26 dažādas pārtikas un rūpniecības preču tirgotavas, 4 apavu darbnīcas, 6 drēbnieku un 4 kalēju darbnīcas, 2 dārzniecības, 5 viesnīcas (pansijas), 2 restorāni, 2 tējnīcas; darbojās vairāk nekā 10 dažādas biedrības. Un tas viss nelielajam iedzīvotāju skaitam - 1300 pastāvīgo iedzīvotāju ziemā un apmēram 5000 - 10000 iedzīvotāju vasarā.

20. un 30. gados ievērojamākie objekti pilsētā bija:

  • Ogres Kūrmāja (tagad r/a "Daiļrade" suvenīru veikals Brīvības ielā 32),
  • A. Pudāna viesnīca restorāns "Esplanāde" (vēlāk Ogres 1. vidusskola, tagad mākslas skola, veikali Brīvības ielā 11),
  • 1861. gadā celtā Ogres dzelzceļa stacija, ēdnīca Skolas ielā 1),
  • K. Ausbika restorāns "Ogre" (tagad komunālo uzņēmumu kombināts, veikali Brīvības ielā 4),
  • kooperatīvo un sabiedrisko organizāciju darbinieku atpūtas nams sanatorija "Saulstari" (tagad sanatorija "Saulstari" Saulstaru ielā 2),
  • P. Šīrona aptieka un peldu iestāde (tagad aptieka, bērnu virtuve, dzīvokļu komunālās saimniecības "Namnieks" pārvalde Brīvības ielā 24),
  • Meijersona pārtikas preču veikals (tagad grāmatnīca "Auseklis", veikali Brīvības ielā 2),
  • Tautas nams (pēckara gados kultūras nams, tagad veikalu u.c. ēka Rīgas ielā 15),
  • luteriešu baznīca (Brīvības ielā 51).

Līdz 1940. gadam starp līdzīgiem Latvijas kūrortiem (Sigulda, Saulkrasti) Ogre bija izvirzījusies vadošajā vietā pēc kūrorta apmeklētāju skaita. Taču šajā jomā tā stipri atpalika no Jūrmalas, kurai bija vēl izdevīgāki satiksmes apstākļi ar Rīgu. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Ogrē notika krasas pārmaiņas. Tika nacionalizēti visi restorāni, viesnīcas, pansijas, sanatorijas, tirdzniecības uzņēmumi u.c. To vietā pēc PSRS parauga sāka veidot centralizētas padomju tirdzniecības, rūpniecības u.c. organizācijas. Uz laiku šos procesus pārtrauca 2. pasaules karš. Kara laikā Ogres pilsēta cieta samērā maz. Saspridzināts tika dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. 1944. gada 9. oktobrī, padzenot vāciešus, pilsētā ienāca Sarkanā armija. Straujā uzbrukuma dēļ vācieši nepaspēja savas aizsardzības pozīcijas nostiprināt, tādēļ viņu pretošanās spējas bija ļoti vājas. No pilsētas vāciešus padzina 1. Baltijas frontes 10. armija, kā arī 48. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzija. Pēc kara sākās Ogres pilsētas "pārveidošana" atbilstoši impēriskajai padomju sabiedriskajai iekārtai. 1947. gadā Ogre kļuva par apriņķa centru (1950. gadā Ogres apriņķi pārdēvēja par Ogres rajonu, un Ogre kļuva par administratīvā rajona centru). 60. un 70. gados Ogrē tika uzcelts trikotāžas kombināts. Līdz ar šā rūpniecības giganta uzcelšanu Ogre zaudēja kūrortpilsētas nozīmi, kļūdama par parastu, disbalansētu rūpniecības centru ar lielajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru (apkalpes sfēru). Attīstoties privātiniciatīvai un tirgus ekonomikai, stāvoklis šajā jomā uzlabojas.

 

Pilsētas
Ogres rajonā:

OGRE
IKŠĶILE
ĶEGUMS
LIELVĀRDE


Ogres rajonā:

moteļi
viesnīcas
viesu nami
lauku mājas
apartamenti
kempingi
atpūtas bāzes
restorāni
bāri
aktīvā atpūta
pirtis
telpu īre