Madona un Madonas rajons
Ogre un Ogres rajons
Valka un Valkas rajons
Valmiera un Valmieras rajons
 

CĒSIS

           Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu rajona centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Viena no vecākajām un skaistākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un Livonijas ordeņa meistara rezidence (1237-1561).

           
Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un līvu valsts Idumejas zemēm.
Cēsīs saplūda kopā vikingu-krievu tirdzniecības ceļa ziemeļu un austrumu nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Adzelei (Očela), Alūksnei (Olysta) un Cēsīm (Kesj), liecina, ka pleskaviešiem un novgorodiešiem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem.
11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā (atrodas Pilsparkā). Riekstu kalnā uzbūvēja koka pili aizsardzības nolūkiem, ko vācu krustneši sauca vendu vārdā - par Venden. No tā arī cēlies pilsētas vāciskais nosaukums.
Livonijas laikmets
Bīskaps Alberts krustnešu iekaroto zemi sadalīja starp Rīgas bīskapiju un ordeni, pēdējam piešķirot kreiso Gaujas krastu. Cēsis kļuva par zobenbrāļu operācijas bazi, no kurienes viņi iesāka latviešu un igauņu militāro ielenkšanu.
1206. gadā Cēsu vendi pārgāja katoļu ticībā un līdz ar to kļuva par vācu pavalstniekiem. Vairākus gadus zobenbrāļi dzīvoja vendu koka pilī Riekstu kalnā (Vecpilī). Nav zināms, no kā Bertolds ieguva zemi varenās ordeņa pils celšanai.
1208. gadā Tālavas latviešu kungi Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš un Zobenbrālis Bertolds parakstīja pret igauņiem vērstu draudzības līgumu. Bertolds vēlāk Cēsu pilī pildījis ordeņa meistara vietnieka amatu. Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci tolaik sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pleskavas krievi par Pertuev gorod.
1210. gadā liels igauņi karaspēks aplenca Cēsu veco koka pili, kurā zobenbrāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem (sk. izvilkumus no Indriķa hronikas zemāk).
1206. - 1236. gadā Zobenbrāļu ordenis ordeņa meistaru Venno un Folkvīna vadībā veica mūra pils celtniecību tagadējā pils parkā. Iespējams, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa meistara Venno vārds vēl tagad saglabājies Cēsu igauniskajā nosaukumā (Võnnu). Tā kļuva par galveno atbalsta punktu tālākiem karagājieniem pret latviešiem un igauņiem.
1221. gadā hronikā par novgorodiešu iebrukumu pieminētas mājas un ciemi Cēsu pils tuvumā.
1225. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas savā ceļojuma aprakstā min, ka pie pils dzīvojuši latvieši un vācieši.
1283.-1287. gadā uzcelta Cēsu baznīca.
1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Tāpat celtniecība vērsās plašumā arī pie pils esošajā ciematā.
1271. gadā minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu.
1280. gadā pirmo reizi pieminēts sarkanbaltsarkanais karogs, ko kaujā lietojuši Cēsu zemessargi, un ko hronists nosaucis par "latviešu karogu".
1383. gadā Cēsis jau minēta kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem.
Tirdzniecības attīstība 15. gadsimtā veicināja tālāku Cēsu attīstību. Cēsis kļuva par Hanzas pilsētu, bet 15. gadsimta beigās Cēsu pilsēta ieguva tiesības kalt naudu. Tirgotājiem lielāko peļņu deva tirdzniecība ar Krieviju, jo tajā sākotnēji galvenais tirdzniecības ceļš gāja gar Cēsīm un tālāk caur Tērbatu, kur atradās plašas preču noliktavas. Arī pašā Cēsu pilsētā Novgorodas un Pleskavas tirgotājiem bija savas noliktavas. Cēsu saimnieciskā loma vēl vairāk nostiprinājās, kad 16.gs. tirdzniecības ceļš caur Tērbatu vairs netika plaši lietots. Tā vietā kravu plūsma starp Rietumeiropu un Krieviju virzījās no Cēsim gar Raunu, Smilteni, Api un tālāk uz Pleskavu un Novgorodu. Šajā kravu plūsmā nozīmīgu vietu ieņēma sāls un siļķes, kuras no Rietumeiropas veda uz Krieviju, pretējā virzienā transportējot vasku, kažokādas u.c.
Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku - vairāk kā 40 gadus. Taču, kad Pletenbergs nomira Cēsu pilī 1535. gadā, Krievija, kuras karaspēku viņš vairākkārt bija sakāvis, atsāka izvirzīt savas pretenzijas uz Vidzemi.
1559.-1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks Livonijas kara laikā nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma.
1566. gadā, pēc Livonijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") Cēsis tika iekļautas "Livonijas hercogistes" Lietuvas lielkņazistes sastāvā.
1569. gadā pēc Žečpospoļitas izveides, tā kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju).
1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu (województwo wendeńskie, 1598.-1620.).
Cēsu nopostīšana Livonijas kara laikā
1577. gadā Cēsu pils un pilsēta tika pilnīgi nopostītas, lielā mērā Ivana IV un Livonijas Magnusa, kurš nosacīti skaitījās Livonijas valdnieks ar galvaspilsētu Cēsīs, domstarpību dēļ. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, to skaitā arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. Drīz pēc tam poļu, vācu un latviešu zemessardze pili atguva.
1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji.
1582. gadā pēc Livonijas kara beigām Cēsis kļuva par Pārdaugavas hercogistes katoļu bīskapa apmešanās vietu.
Zviedrijas un Krievijas sastāvā
1629. gadā pēc Poļu-zviedru kara Cēsis nonāca Zviedrijas kontrolē.
1665. gadā atvērta pirmā publiskā slimnīca.
1671. gadā pilsētu nopostīja liels ugunsgrēks.
1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Saksijas karaspēks.
1701. gadā tās atkaroja zviedri.
1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks, pili krievi vairs neatjaunoja.
1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gājis bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas.
Kara un ugunsgrēka postījumu rezultātā Cēsis kļuva par nožēlojamu sādžu - 1764. gadā tajā skaitījās tikai 70 namu ar apmēram 600 iedzīvotājiem. Piemēram, Krievijas lielkanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins, kuram Krievijas cariene Elizabete bija uzdāvinājusi Cēsu pili, nonācis konfliktā ar Cēsu pilsētu, pavēlēja uzart pilsētas ielas un apsēt tās ar auzām. Par šo "sējumu" postīšanu draudēja miesassods vai pat nāvessods.
1777. gadā Cēsu pils nokļuva fon Zīversu dzimtas īpašumā.
1782. gadā nodibināta dziedāšanas biedrība "Harmonija".
1783. gadā tika atvērta jauna skolas ēka, kas vēl tagad ir viens no ģimnāzijas korpusiem.
1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Šajā laikā Cēsīs dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju.
1814. gadā nodibināta biedrība "Muse" pēc Rīgas līdzīga nosaukuma biedrības parauga.
Cēsu iedzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimtā: no 1 300 iedzīvotājiem 1817. gadā tas palielinājās līdz 6 356 iedzīvotājiem 1897. gadā.
1883.gadā uzcelta jaunā Vidzemes bruņniecības skolas ēka (tagad - sanatorijas Meža skola).
20. gadsimta sākumā Cēsis bija lielākā pilsēta Vidzemē (ja neskaita Valku, kuru vēlāk sadalīja 2 pilsētās).
1915. gadā 1. pasaules kara sākumā pilsētā ieradās tūkstošiem no Kurzemes un Zemgales padzīto bēgļu. Tika nodibināta bēgļu apgādāšanas komiteja, kas algoja ārstu un divas žēlsirdīgās māsas, kā arī katru dienu izsniedza ap 1700 maltīšu.
1917. gada oktobrī Cēsīs nodibināja padomju varu.
1918. gada 18.februārī Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemi par labu Vācijai(Brestļitovskas miera līgums), 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.
Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas

1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas kļuva par 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām.
1918. gada 23. decembrī pilsētu ieņēma lielinieki.
1919. gada 31. maijā Cēsis atbrīvoja Ziemeļlatvijas partizāni, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca 2. Cēsu kājnieku pulks, kura sastāvā izveidoja Cēsu 8. (skolnieku) rotu.
1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas), kas piespieda vāciešus noslēgt Strazdumuižas miera līgumu.
1925. gadā atvērta mūzikas skola.
1935. gadā pils parkā izveidotas terases un kāpnes (arh. J.Rozenbergs) ar skulptūrām (tēln. K.Jansons un R.Āboltiņš).
1939. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija.
1940. gada 17. jūnijā pilsētu okupēja Sarkanā armija.
1941. gada 14. jūnijā veikta pirmā iedzīvotāju masveida deportācija.
1941. gada 5. jūlijā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas armija.
1944. gada 26.septembrī pilsētu atguva Sarkanā armija.
1949. gada 23. martā veikta otrā iedzīvotāju masveida deportācija.

 

Pilsētas
Cēsu rajonā:

CĒSIS
LĪGATNE


Cēsu rajonā:

moteļi
viesnīcas
viesu nami
lauku mājas
apartamenti
kempingi
atpūtas bāzes
restorāni
bāri
aktīvā atpūta
pirtis
telpu īre