Latvijas Republika

            Latvija sastāv no 5 kultūrvēsturiskajiem novadiem - Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Latgales un Vidzemes. Katrs atšķiras gan ar valodas izloksnēm, gan ar tradīcijām un ļaužu raksturiem. Brīvības pieminekļa simboli 3 zvaigznes neapzīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, bet gan trīs daļas, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas Republiku, apvienojās kopā. Tās bija latviešu un lībiešu apdzīvotās zemes, kas Krievijas Impērijas sastāvā tika sadalītas 3 atsevišķās guberņās - Kurzeme, Zemgale, Sēlija Kurzemes guberņā, Vidzeme (tur ietilpa arī daļa Dienvidigaunijas) Vidzemes guberņā un Latgale Vitebskas guberņā. Kurzemes guberņai kopā ar Vidzemes guberņas latviešu pagastiem pievienojās Vitebskas guberņas latviešu daļa un tā izveidojās Latvijas Republika. Galvaspilsēta Rīga tradicionāli pieder Vidzemes novadam, bet kopš pēckara straujās urbanizācijas Rīga kopā ar tās aglomerāciju ir izveidojusies kā atsevišķs, no pārējās Vidzemes atšķirīgs novads.

            13. gs. sākumā Indriķa hronikā latviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta Latgali ( X.15: Livonia, Lettigalia et Estonia), jau pāris gadu vēlāk (1209.g.) izteicienos sāk parādīties apzīmējums "Letthia".Iespējams šo vārdu darinājis hronists Indriķis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Kā vienotas teritorijas apzīmējums Latvijas vārds parādās ap 19. gs. Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki: Auseklis, Pumpurs, Kronvalds. Pateicoties viņu jūsmīgajai lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam valsts apzīmējumam lietotais Baltijas vārds tiek pamazām nomainīts pret Latviju.




            Mūsdienu latviešu priekšteči ienāca Latvijas teritorijā 3.gadu tūkstotī p.m.ē. un sajaucās ar līvu priekštečiem, kas šeit dzīvoja kopš 4. gadu tūkštoša p.m.ē. Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu virsaiši. Pēc sīvām cīņām apmēram simt gadu laikā (1180. — 1290.) Latvijas teritoriju pakļāva Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas un Kurzemes bīskapu valstīm izveidoja Livonijas konfederāciju, kas pastāvēja 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13.gs. sākumā.
Livonijas konfederācijai sabrūkot, 16.gs. otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas-Lietuvas kopvalsts kontrolē. Kurzeme un Zemgale kļuva par hercogisti Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā.
Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi 1621.g., taču Zviedru laiki šajā Latvijas teritorijas daļā turpinājās tikai līdz 18.gs. sākumam, kad Vidzemi iekaroja Krievija (1721). Pēc Polijas-Lietuvas atkārtotām dalīšanām Krievija anektēja arī Latgali (1772.) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (1795.). Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijas Padomju Krievija saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu 1918. gada 3. martā atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Vācbaltieši šajā laikā atjaunoja Kurzemes hercogisti, bet vēlāk Latvijas un Igaunijas teritorijā mēģināja izveidot apvienoto Baltijas hercogisti Prūsijas vasaļatkarībā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Vācijas kapitulācijas Latvija pasludināja sevi par neatkarīgu republiku 1918. gada 18. novembrī. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. 1920.g. 1.maijā tika pieņemta Latvijas Satversme.
Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās (Molotova-Rībentropa pakts) Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1940. gada 17. jūnijā tika iekļauta PSRS sastāvā kā padomju republika.
Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrajā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības sastāvā līdz Padomju komunisma reformas sekmēja Latvijas neatkarības kustību un valsts atguva neatkarību 1991. gada 21. augustā. Kopš tā laika Latvija ir atjaunojusi saiknes ar Rietumiem un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.