KRĀSLAVA

            Krāslava ir viena no senākajām rakstītos avotos pieminētajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, kas izveidojusies 9. gadsimtā pie pilskalna Daugavas-Dņepras ūdensceļa malā. Vikingu sāgās Krāslava ir dēvēta par Dynasaiforgarðr jeb "Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt". Izcils Latgales kultūras un izglītības centrs 18.-19. gadsimtā.

            Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Daugavas krasti Krāslavas novadā bijuši apdzīvoti jau 3.gadu tūkstotī pirms Kristus, sākotnējie iedzīvotāji piederējuši pie somugru valodās runājošo cilšu grupas, bet kopš neolīta beigām (2.g.t. pr. Kristus) šeit dzīvojušas baltu valodās runājošas ciltis. Sākot no 8. gadsimta šeit ir sastopami latgaļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi.
Akmens laikmeta apmetnes atrastas pie Skerškāniem un Adamovā, bet vēlā dzelzs laikmeta senkapi Adamovā, Cimoškos, Aišpuros, Punduros. Kopumā Krāslavas apkārtnē identificēti vairāk nekā 36 pilskalni (tajā skaitā 8 ar apmetnēm), 64 kapulauki un 12 apmetnes.

Varjagu laikmets un vasaļattiecības ar Polocku
Iespējams, ka pirmās rakstītās ziņas par Krāslavu ir atrodamas 9. gadsimta sāgā par Hadingu, ko dāņu hronists Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus, ap 1150.- ap 1220.g.) ir ietvēris savā hronikā "Gesta Danorum" ("Dāņu darbi") (1): "... Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūŗus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni glābdamies savās lizdās aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās Daugavpilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums". (2). Pēc vairāku vēsturnieku uzskata šajā vikingu sāgā ar grieķu vārdu Helesponts ir apzīmēts ne vien jūras šaurums starp Marmora jūru un Vidusjūru, bet arī viss ūdensceļš starp Baltijas jūru un Melno jūru.
Zināms, ka no 10. gs. Krāslavas novada iedzīvotāji maksāja meslus Polockas varjagu kņazam Ragnvaldim (920-978) (baltkrievu: Рагвалод), un leģenda vēsta, ka Krāslavā uz dzīvi apmetusies viņa meita Ragneda (varjagu: Ragnhilda). Pēc tam, kad Novgorodas varjagu kņazs Vladimirs 978. gadā ar varu paņēma viņu par sievu un Polockā noslepkavoja viņas tēvu un divus brāļus, viņa bija spiesta pārcelties dzīvot pie sava vīra uz Kijevu, kur pēc kristīšanas viņa saņēmusi jaunu vārdu Gorislava. Pēc tam, kad Ragneda atriebības jūtu uzplūdos mēģināja nodurt savu vīru, viņa kopā ar dēlu Izjaslavu tika izsūtīta atpakaļ uz Polockas zemi. Kņaza sievas dzīvesvieta esot atradusies tagadējā Krāslavas Teātra kalnā. Pēc viena uzskata no Gorislavas vārda varētu būt cēlies tagadējais Krāslavas vārds (sākotnēji Gorislava), kura etimoloģisko pārveidi varēja sekmēt mijiedarbe ar vārdiem "krēsls", "krēsla" un "krasnaja lava".
11.-12. gs. Krāslavas novads ietilpa latgaļu Jersikas valstī, kas atradās vasaļattiecībās ar Polockas kņazisti.

Livonijas un Polijas-Lietuvas sastāvā
1209.g. vasarā Zobenbrāļu ordeņa karaspēks ieņēma un nopostīja Jersiku. Uzskata, ka Krāslavas novads pēc Jersikas zemju dalīšanas atdots atpakaļ Jersikas ķēniņam Visvaldim (latīņu Wiscewalde, rex de Gercike cum Letonibus, baltkrievu Усевалад Герцыкскі) kā vasaļa lēnis, jo tas tajā laikā neparādās ordeņa vai Rīgas bīskapa īpašumu sarakstos.
1558. gadā Krāslavas novadu Livonijas ordeņa mestrs Firstenbergs izlēņoja savam vasalim Engelbrehtam Plumperam.
1562. gadā pēc Livonijas kara un Livonijas konfederācijas sabrukuma Krāslavas novads tika iekļauts Pārdaugavas hercogistē, ko pārvaldīja Lietuvas dižkunigaitija, bet vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts.
1626. gadā Krāslavu nopērk Ludingshauzenu – Volfu dzimta, jezuīts Jeremijs Ludingshauzens 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu.
1629. gada miera līguma rezultātā pēc Polijas - Zviedrijas kara (1600.-1629.g.) Krāslavas novads palika Polijas-Lituvas kopvalsts sastāvā esošajā Livonijas vaivadijā (Inflantijā).
1729. gadā Krāslava ieguva miesta tiesības un tajā pašā gadā Latgales un Daugavpils stārasts Jans Ludvigs Plāters par 14 000 dālderu no iepriekšējiem īpašniekiem Čapskiem nopirka īpašumtiesibas uz Krāslavu. Tajā laikā miestā atradās 47 ēkas, no tām tikai dažas bija no mūra (muižnieku viesnīca “Livonija”, zirgu pasta stacija, divi krogi, graudu noliktava). Krāslavas amatnieki mācējuši gatavot grīdsegas, audumus, krāsns podiņus, ieročus, zelta un sudraba lietas, miestā četras reizes gadā bijis gadatirgus.
1730-os gados tika izveidots tirgus laukums ar pārdotavu rindām un uzbūvēts divstāvu mūra rātsnams.
1757.-1842. gadā Krāslavā darbojās katoļu seminārs un tika uzturēta apriņķa skola.
1755. - 56. gadā Krāslavā itāļu arhitekta A.Parokko vadībā uzcēla mūra baznīcu, kurai bija jākļūst par Latgales bīskapa katedrāli.
1764. gadā tika uzcelta ebreju sinagoga.
Krievijas sastāvā
1772.gadā pēc Polijas sadalīšanas un Latgales pievienošanas Krievijas impērijai Krāslava nokļuva Vicebskas guberņas sastāvā.
1778. gadā no Romas pārveda Krāslavas patrona svētā Donāta relikvijas un ievietoja īpašā kapličā.
1789. gadā nodibināta slimnīca mūķeņu pārraudzībā.
1791.gadā pabeidza būvēt Krāslavas pili - grāfu Plāteru rezidenci.
1810. gadā dibināta Krāslavas aptieka.
1811.-1815. gadā Krāslavā bija jezuītu ģimnāzija.
1818. gadā esot saspridzināts liels laukakmens Daugavas vidū pie Krāslavas, kas traucējis strūgu un plostu kustību. Tā līdzenajā skaldnē pēc baltkrievu vēsturnieka A.Sapunova datiem esot bijis iekalts seno bruņinieku vairogs, uz kura saule un uzraksts slāvu burtiem: «Lai mana dvēsele nebīstas mana ienaidnieka kā stipra roka labo roku. Svjatopolka pēcnācējs Aleksandrs.»
1826. gada ugunsgrēkā nodega puse no pilsētas apbūves.
1961. gada 19.februārī tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura arī Krāslavas zemnieki ieguva personas brīvību.
1864. gadā pēc poļu sacelšanās apspiešanas tika slēgts katoļu klosteris.
1865.gadā cauri Krāslavai izbūvēja Rīgas-Daugavpils-Vitebskas dzelzceļu.
1868. gadā miestā bija 525 nami, 111 tirgotavas, 3 ādu fabrikas, 2 dzirnavas, degvīna ražotne, alus darītava. Ap 1870.gadu pilsētā sērūdens avota vietā tika ierīkots ārstniecības kūrorts, kas darbojās līdz 19.gs. beigām.
20. gadsimtā
1917. gada 26. aprīlī Latgales latviešu kongresā tika pieņemts lēmums apvienoties ar Vidzemi un Kurzemi, paturot vietējās pašvaldības, savu izloksni, brīvību ticības un vietējās saimniecības lietās.
1918. gada janvārī-decembrī Krāslavu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks.
1919. gadā Krāslava atradās padomju varā.
1920. gada 2. janvārī Krāslavu saskaņā ar Latvijas un Polijas valdību vienošanos ieņēma Polijas karaspēks, kas to vēlāk nodeva Latvijas valdības rīcībā.
1920. gada 11. augustā Krievija atsakās no teritoriālajām pretenzijām uz Latgali, arī Krāslavas novadu, kas de jure pāriet Latvijas Republikas sastāvā.
1923.gada 16.aprīlī Latvijas valdība Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais Krāslavas pilsētas galva bija Lucians Gžibovskis(1891-1971).
1923.-1972. gadā grāfu Plāteru pilī tika izveidota Krāslavas valsts ģimnāzija, vēlāk – vidusskola ar latviešu mācību valodu.
1928.gadā katoļu kapos tika atklāts piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem 87 Polijas armijas karavīriem.
1947.gadā Krāslava kļuva par apriņķa centru, no 1950.gada par rajona centru.
Padomju laikā Krāslavā darbojās linu fabrika, firmas “Latvija” šūšanas cehs, kokapstrādes fabrika, sausā vājpiena rūpnīca u.c. uzņēmumi.
1997.gadā Latvijas valdība Krāslavai piešķīra īpaši atbalstāmā reģiona statusu, ir izstrādāta uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības programma.
2001.gada 22.decembrī tika izveidots Krāslavas novads, apvienojoties Krāslavas pilsētai un Krāslavas pagastam.

 

Pilsētas
Krāslavas rajonā:

KRĀSLAVA
DAGDA


Krāslavas rajonā:

moteļi
viesnīcas
viesu nami
lauku mājas
apartamenti
kempingi
atpūtas bāzes
restorāni
bāri
aktīvā atpūta
pirtis
telpu īre