DAUGAVPILS

            Latvijas dienvidaustrumos pie Daugavas. Latvijas otra lielākā pilsēta. Par tās dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1275. gads, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili.
            Līdz 14. gs. Dinaburga bija viena no Livonijas ordeņa astoņu pārvaldnieku rezidencēm. Pils vairākkārt cieta no lietuviešu un krievu iebrukumiem. Livonijas kara laikā Dinaburga tika atdota ķīlā Polijas karalim Sigismundam II Augustam, bet 1561. g. pievienota Polijai.
1566. g. Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes (poļu Vidzemes jeb Pārdaugavas hercogistes) centru. 1577. g. to ieņēma un nopostīja krievu karaspēks Ivana IV Bargā vadībā. Dinaburga tika atjaunota pavisam citā vietā - 19 km lejpus pa Daugavas straumi. Tā ir arī tagadējā Daugavpils atrašanās vieta. Jaunā Dinaburgas cietokšņa celtniecību pabeidza Polijas karalis Stefans Batorijs. 1582. g. jaunā pilsēta saņēma Magdeburgas tiesības, kas sekmēja turpmāko Dinaburgas izaugsmi.
17. gs. Latvijā iebrukušais Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks Dinaburgu uz īsu brīdi (1656. - 1667. g.) pārdēvēja par Borisogļebsku. Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1772. g. to iekļāva Krievijas impērijā, un kopš 1802. g. Dinaburga ir Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta. 1810. - 1833. g. pilsētā tiek celts jauns cietoksnis, kam bija liela nozīme arī 1812. gada karā.
1826. g. pēc Pēterburgā apstiprināta projekta sākās tagadējā pilsētas vēsturiskā centra apbūve. Sakarā ar dzelzceļa izbūvi pilsēta kļuva par svarīgu transporta mezglu. Te krustojās dzelzceļi no Pēterburgas (kopš 1860. g.), Rīgas (1861. g.), Varšavas (1862. g.), Orlas (1866. g.) un Šauļiem (1873. g.). Pilsēta kļuva par nozīmīgāko rūpniecības un tirdzniecības centru Vitebskas guberņā. 19. un 20. gs. mijā pilsētā bija vairāk nekā 60 rūpniecības uzņēmumu, no kuriem lielākie bija dzelzceļu darbnīcas, ādas apstrādes rūpnīcas, sērkociņu un pogu fabrikas. Pirmais koka tilts, kas savienoja Daugavas abus krastus, tika uzbūvēts jau 1812. gadā. Pēc tam pastāvējuši vēl vairāki koka tilti, bet no 1853. g. - pirmais tērauda tilts Baltijā.
1893. g. pēc Aleksandra III pavēles Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku. Šajā laikā vairākums Daugavpils iedzīvotāju bija ebreji (46%), krievi (27,5%) un poļi (16,3%). 1913. g. pilsētā bija 39 mācību iestādes, to skaitā divas vidējās (reālskola un sieviešu ģimnāzija), darbojās teātris (kopš 1857. g.), kā arī 15 ārstniecības iestādes un divas aptiekas. Pilsētas pievārtē Mežciemā atradās 1883. grāfa Plātera-Zīberga dibinātā dziedinātava "Poguļanka". Līdz 1. pasaules karam ap to bija izaudzis vasarnīcu rajons, 1915. gadā tanī bija 117 vasarnīcas.
XIX un XX gs. mijā arī pretējā Daugavas krastā notika rosīga celtniecība, un 1912. gadā šeit izaugusī apdzīvotā vieta Grīva kļuva par pilsētu. Administratīvi tā ietilpa Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī.
1. pasaules kara gados pilsētā atradās 5. krievu armijas štābs. Lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu kopā ar strādniekiem tika evakuēta uz Krievijas vidieni. Pilsētas iedzīvotāju skaits samazinājās četrkārt.
Daugavpils atjaunošana sākās 1920. g., kad Polijas un Latvijas armija pilsētu atbrīvoja no lieliniekiem. Latvijas Republikas laikā uzplauka pilsētas kultūras dzīve, latvieši kļuva lielākā tautība 1935.g. tautskaite konstatēja, ka no Daugavpils iedzīvotājiem latvieši ir 34%, ebreji 25%, poļi 18%, krievi 18%, baltkrievi 3%. Kaut arī pilsētā bija 602 galvenokārt nelieli rūpniecības uzņēmumi, tomēr pirmskara līmenis rūpniecības attīstībā netika sasniegts.
2. pasaules kara laikā Mežciemā bija krievu karagūstekņu nometne "Stalag-340", bet Daugavpils cietokšņa nocietinājumos - ebreju geto. Liela daļa pilsētas 1944. gada jūlijā tika nopostīta.
Pēckara gados Daugavpilī izvērsās lielu rūpnīcu celtniecība. Tika uzceltas lokomotīvju remonta, pievadķēžu, elektroinstrumentu u.c. rūpnīcas, to skaitā arī lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā - Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca. Reizē ar rūpnīcu būvi pārsvarā no Krievijas un Baltkrievijas ieveda to strādniekus, kam izbūvēja daudzstāvu dzīvojamo namu rajonus, lielākais no tiem - "Ķīmiķu ciemats". No 1946. gada pilsētā darbojas tramvajs. 1956. g. Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu. 1989. g. atklāts Daugavas abus krastus savienojošais Vienības tilts.
Pašlaik Daugavpils ir otrā lielākā Latvijas pilsēta un trešais lielākais rūpniecības centrs. Pateicoties Daugavpils universitātei, 1988. g. atjaunotajam pilsētas teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras centru.

 

Pilsētas
Daugavpils rajonā:

DAUGAVPILS
ILŪKSTE
SUBATE


Daugavpils rajonā:

moteļi
viesnīcas
viesu nami
lauku mājas
apartamenti
kempingi
atpūtas bāzes
restorāni
bāri
aktīvā atpūta
pirtis
telpu īre