Tagadējā Latgale jau kopš seniem laikiem ir latgaļu apdzīvota zeme. Daugava - sens, ērts tirdzniecības ceļš, tāpēc latgaļiem bija sakari ar romiešiem, bizantiešiem, arābiem.
Līdz latgaļu ienākšanai Latvijas teritorijā 5-7.gs. to apdzīvoja somugru tautas (tagadējo igauņu senči), par ko liecina daudzie uzkalniņu apbedījumi. 12. gs. sākumā latgaļi apdzīvoja Daugavas labo krastu - mūsdienu Latgali, Vidzemi, izņemot tās rietumu daļu, zemes austrumos no Latvijas mūsdienu robežas.
Samērā augsto sabiedrisko organizāciju - agrā feodālisma valstis - Tālava, Koknese, Jersika, Adzele, pilskalni, intensīvā tirdzniecība, bagātie apbedījumi liecina par cilvēku labu materiālo stāvokli, ko pārtrauc vācu ordeņu iebrukums un pakāpeniska kolonizācija 12-13. gs. Latgaļi, kurši, daļa zemgaļu, un līvi nonāk Livonijā. Latgaļu zemes A sagrābj Krievijas feodālās valstis - Pleskava, Novgoroda un Polotska, D zemes nonāk Lietuvas pārvaldībā. Par to, ka latgaļi vēl vairākus gadsimtus saglabā savu valodu, liecina toponīmi un vēsturiski dokumenti, taču svešā vidē pakāpeniski asimilējas.
Livonijas sairšana noved pie kariem par mantojumu, kurā piedalās Zviedrija, Krievija, Polija, kas mijas ar miera periodiem un postījumiem. Latgaļu apdzīvotā Vidzeme nonāk Zviedrijas, Latgale - Polijas pārvaldībā. Abu šo valstu dažādais sabiedrības attīstības līmenis, intereses noved pie atšķirībām teritoriju attīstībā. Latgale kļūst par tālāko Polijas nomali, ko piemeklē bieži kari, kamēr Vidzemes daļā valda "Zviedru zelta laiks".
Vēl vairāk atšķirības padziļina reformācija un vēlāka luterānisma nostiprināšanās Vidzemē un katolicisma nostiprināšanās Latgalē 16. gs. otrā pusē, kas ietekmē kultūras atšķirības. Vācu luteriskā laicīgā kultūra Latvijas R un poļu garīgā katoliskā A noteica sabiedriskos procesus vairāku gadsimtu garumā, veidojot ievērojamas atšķirības, novelkot reālu sociālekonomisko, kultūretnisko robežu starp Ziemeļeiropu un Austrumeiropu, sašķeļot vienu nāciju 2 daļās.
Dzimtbūšanu Latgalē atceļ 50 gadus vēlāk nekā Vidzemē. Pēc poļu nemieriem Latgalē tiek ieviests drukas aizliegums, kas aizsākušos kultūras un izglītības darbu un nacionālo atmodu aizkavē uz 40 gadiem. Neskatoties uz to, latgalieši bija saglabājuši savu valodu un kultūru, kurā nozīmīga loma bija katolicismam. Šajā laikā ir izveidojusies latviešu nācija, noformējusies latviešu valoda bez latgaliešiem, kas ir 30% no latviešiem. 20. gadsimta sākumā pārnovadnieku interese un zināšanas par Latgali bija visai minimālas. Latvija Latgali atklāja tikai pateicoties Latgaļu atmodas darbiniekiem gadsimta sākumā. Pēc Rēzeknes 1917. g. latgaliešu kongresa 1919. g. Latgale apvienojas ar pārējiem novadiem.
20.-30. gados Latgalē notiek lielas sociālekonomiskās pārmaiņas - skolu tīkla attīstība, sādžu sistēmas likvidēšana, kultūras aktivitātes, kam bija pozitīva nozīme novada izaugsmē. No otras puses nepiepildījās latgaliešu centieni pēc kultūrautonomijas, valodas atzīšanas, bet lielā lauku pārapdzīvotība un zemā ekonomiskā bāze radīja darbaspēka migrāciju uz Vidzemi un Kurzemi, tādējādi padarot latgaliešus par kalpiem viņu pašu valstī ar atbilstošu attieksmi no pārnovadnieku puses, kas tika kultivēta arī pēc 2. Pasaules kara.
Pēc neatkarības atjaunošanas sākas jauns kultūras atmodas periods, ko raksturo literatūras izdošana latgaliski, savas vēstures un kultūras apzināšanās, ārzemju latgaliešu mantojuma izpēte, ko turpina ekonomiskā pārstrukturizācija, kam raksturīga lielo uzņēmumu slēgšana, nodarbinātības struktūras izmaiņas, īpašuma formu maiņa...
Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda un latgaliešu rakstu valoda kā reģionāls veidojums. Latgaliešu rakstība radusies latviešu etniskās teritorijas administratīvas sadalīšanas rezultātā, kad 17. gs. sākumā austrumu daļa jeb tagadējā Latgale palika Polijas pakļautībā un katoļticības ietekmē, bet Vidzeme - Zviedrijas pakļautībā un luterānisma ietekmē.
            Latgales reģions austrumos robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku, un dienvidos ar Lietuvas Republiku.