Kurzeme
Liepāja un Liepājas rajons
Ventspils un Ventspils rajons
Kuldīga un Kuldīgas rajons
Talsi un Talsu rajons
Tukums un Tukuma rajons
Saldus un Saldus rajons
 

Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja apdzīvoja kurši un līvi.
Tagadējās Grobiņas apkaimē 6.-9. gs. bijusi pastāvīga vikingu apmetne Ezerpils (Seeburg).
Senākos tiešos datus par seno Kursu ir atstājis Romas pāvesta legāts Ansgars (801.-865.g.), kas no 831. gada bija Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps. Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu “Svētā Ansgara dzīve” (Vita s. Anskarii). Tajā vēstīts par zviedru vikingu kēniņa Olava uzbrukdamu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja") un Apolei (Apulia), ko aizstāvējuši 15 000 karavīru ("Kauja pie Apūles"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru kēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.
Par dāņu vikingu mēģinājumiem nostiprināties Kursas piekrastē rakstījis dāņu vēsturnieks Saxo Grammaticus (Saksis Gramatiķis jeb "Saksis Valodnieks", dzīvojis aptuveni 1150-1220) sava Dānijas vēstures apcerējuma Gesta Danorum 16 sējumos latīņu valodā sniedz teiksmainas ziņas arī par Baltijas tautām. Pirmā grāmatā Hadinga sāgā viņš stāsta par dāņu vīkingu Hadingu, kurš noslēdzis asins brālību ar vīkingu Lizeru un pieteicis karu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Lokers uzvarēja abus dāņu vīkingus un saņēma Hadingu gūsta, no kā viņš atbrīvojās, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu.

Kurzemes bīskapa valsts dibināšana (1230)
Romas pāvesta Gregora IX vicelegāts Alnas Balduīns 1230.gada 28.decembrī noslēdza šadu līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecina par kūrijas tā laika nodomu dibināt neatkarīgu Kursas karaļvalsti Svētā Krēsla protektorātā: “Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā. Tā kā karalis Lamekins un Kursas pagāni no Esestua, proti Durpis, un Saggara zemēm un kiligundām, kuŗu vārdi ir šādi: Thargolae, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Pygawas, Sarnitus, Riwa, Saccze, Edualia, Aliswanges, Ardus, Alostanotachos, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, - Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib - nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti: viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuŗu iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas. Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un - kā tas jādara visiem kristiešiem - viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam. Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt. Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kaŗa gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai. Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu. Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu. Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekaŗot mūsu, Leāles bīskapa Ērmaņa kunga (Hermann I de Becheshovede) un citu augšā minēto zīmogus. Dots tā Kunga 1230.g. Innocenta dienā [28.decembrī].” (A.Švābes tulkojums no latīņu valodas).

Livonijas ordenis iekaro Kurzemi
1242.-1245. gads: Vācu ordeņa Livonijas mestrs Groningas Dīriķis iesaucis Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī latgaļu un līvu spēkus un ar apvienoto karaspēku devies no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi, līdz beidzot kuršu zemes padome nolēmusi slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili, kur kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. Pēc tam kuldīdznieki iekaroja arī Embūti, bet turienes kurši bija spiesti dot ordenim kunga tiesu un pāriet katoļu ticībā.
1245.g. 5.februarī pāvests Inocentijs IV pilnvaro savu legātu, Sabīnas bīskapu Viļumu noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā, jo tā atrodoties Prūsijas robežās.
1245.g. 7.februārī pavesta legāts Sabīnas bīskaps Viļums atceļ Zobenbrāļu ordeņa un pirmā Kurzemes bīskapa (1234.-35.g.) līgumu par iekarotās Kursas sadalīšanu, jo kurši vēlāk sacēlušies un nogalinājuši savu bīskapu, kāpēc Vācu ordenim nācies iekarot Kursu no jauna, kuras liela daļa tagad atrodoties ordeņa rokās, kas tur uzcēlis arī Kuldīgas jeb Jēzus pili; lai iekarotu vēl pārējo un paturētu iekaroto, nepieciešami lieli izdevumi, kāpēc Vācu ordenis lūdzis pāvestu Innocentiju [IV] piešķirt viņam pēc Prūsijas [1243.g. 29.julija] parauga divas trešdaļas Kursas; tā kā pāvests uzticējis viņam izšķirt šo lietu, tad ar šo viņš piešķir minētam ordenim Kursas divas trešdaļas ar visām tiesībām un pienākumiem, jo visiem, kas šo zemi pazīst, ir zināms, ka Kursa pilnīgi pieskaitāma Prūsijas apgabalam; tomēr Kursas ordeņa novados paliek spēkā bīskapu pontifikalijas.
1245.g. junijā Romas vācu ķeizars Fridrichs II piešķir Livonijas ordenim visas zemes, ko viņš iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām ķeizarvalsts tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām; tāpat ordenim atļauts visās šais zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves; iecelt soģus un pārvaldniekus, kas pēc prāta principiem taisnīgi spriestu civilo un kriminālo tiesu par jaunkristītiem un citiem ordeņa pavalstniekiem tiek dota tāda paša tiesas vara kā citiem ķeizarvalsts firstiem, kā arī tiesība ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu. Veronā,
1253.g. 4.aprilī Livonijas ordeņa mestrs Sainas grāfs Eberhards apliecina, ka pēc pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Indriķi par 6 vācu okupēto kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemanē, Ventā, Bandavā, Ceklī, Duvzarē un Piemarē minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem; Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers paliek nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, pieder attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos; tāpat nedalītas paliek Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metalu atradnes, tad katrs kungs savā zemē patur kalnu regālijas; neviens kursis nezaudē savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis patur savas grunts kungu tiesības [uz kuršu realnastām]; kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis dod zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

Kurzemes hercogiste un Kurzemes guberņa
Pēc Livonijas kara un Livonijas konfederācijas sabrukšanas 1561. gadā Kurzemes un Zemgales teritorijā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas atradās vasaļatkarībā no Lietuvas dižkunigaitijas, pēc 1569. gada - no Polijas-Lietuvas kopvalsts.
Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas 1795. gadā Kurzeme tika pievienota Krievijas impērijai un izveidota Kurzemes guberņa.

Kurzeme 20. gadsimtā
Kopš 1918. gada 18.novembra Kurzeme veido daļu no Latvijas Republikas, ko 1940.-1991. bija anektējusi PSRS